ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis

Kā es adīju ''bomžu'' cimdiņus....

Klīstot pa internetu, es sapratu, ka man VAJAG cimdiņus. Nu tādus, ko dēvē arī par bomžu cimdiņiem. Pēdējo punktu šai vēlmei pielika TV (pilnīgi nejauši, garāmejot) ieraudzītie tādi cimdiņi kādai šova dalībniecei.
Pirmdien es pie adatām netiku, jo vēl nebija beidzies skolas ( un tātad - arī mans) brīvlaiks. Ārā bija tik brīnišķīgs laiks un daudz darba. :) Otrdien sākās skola. Vēlme pēc cimdiem bija milzīga. Vakarā atbraucu mājās, uzvārīju ēst, visus pabaroju, vizuāli nokopu virtuvi, bērni devās uz savu istabu, vīrs viesistabā, savukārt es metos pēc dzijas un adatām. Meklējot vajadzīgā izmēra adatas iedomājos, ka laikam spētu saprast narkomānus, kad tie dabū devu, jo man arī iestājās eiforija, kad es beidzot adīju! :D
Adīju un adīju. Stingri nolēmu, ka bez cimdiņiem rīt nevaru iziet no mājas. Kad pabeidzu pirmo, noliku gulēt bērnus. Aizgāju pie TV, turpināju adīt. Vīrs aizgāja pie datora, jo saprata, ka es šodien... hmmm.... laikam neesmu īsti .... nu, tās, kas ada, mani sapratīs :D Tā nu es pabeidzu otru un noadīju abiem īkšķīšus. Notamborēt puķītes vairs nebija laika. Pulkstenis rādīja pusviens naktī un es devos gulēt.

No rīta, kad bērni bija skolā un dārziņā, es sāku tamborēt. Pirmās puķītes manā mūžā. Bez shēmas, bez apraksta. Nav brīnums, ka abas nesanāca īsti vienāda lieluma. Piestipināju puķītes pie cimdiem un visiem varen izlielījos. :D Biju varen priecīga :)

Te sākas otrā daļa. Kad nu es viņus tā panēsāju trešdien, sapratu, ka cimdiņi man ir noadījušies drusku par lielu. Ka vajadzēja valnīti. Ka adīšanas procesu vajadzēja drusku vairāk apdomāt, pirms adīt. Un vēl - cimdiņi tā īsti nevienam nepatika, kas mazināja arī manu prieku par tiem pie visa jau tā klāt esošā. Un kad es tos gribēju iemūžināt, man tas neizdevās, jo fotografēju istabas apgaismojumā, un tā sarkanā krāsa..... Ir jau arī pārāk tuvu, bet man nebija ne fotogrāfa, ne modeļa. Vienīgais cilvēks, kam mani cimdiņi patiešām patika, bija mana meita. Viņa sev pasūtīja dzeltenus ar sarkanu puķīti. :D

Te nu ir viena bilde, kas ir sanākusi vislabāk. Adīju no 100% akrila ar 4. nr adatām. Nākošos adīšu pavisam savādāk. Vairāk apdomāšu, kas un kā, un ņemšu vērā savas kļūdas. Ja vien vispār vairs sev tādus citus gribēšu....

P.S. 10.04.2010.
Atradu fotogrāfu. :)
















Tagad var redzēt abus cimdus :D

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru