Pāces vilnas fabrikas dzija

Es nevaru pateikt kāpēc, bet Pāces dzija ar katru gadu man patīk aizvien vairāk un vairāk. Turklāt nav tā, ka es adu un adu, un tāpēc ir tādas simpātijas. No Pāces dzijas man pabeigti ir 2 darbi un divi ir procesā. Man patīk arī tas, kā Pāces vilnas fabrikas saimnieki strādā. Laikam nemāku īsti noformulēt, bet fakts, ka Latvijā ir latvieši, kuri strādā Latvijai ar latviešu produktiem, liek manai sirdij iesilt. Pāces fabrikā biju laikam 2012.g rudenī kopā ar vīru. Un biju šogad, par ko arī stāsts. :)

Līdz šim savu radu un draugu pulkā es nebiju atradusi nevienu, kurai adīšana patiktu ĻOTI. Nu tik ļoti, ka gribētos pirkt dzijas nenoskārstai (un arī konkrētai) vajadzībai vai arī adīt visu nakti (dažreiz, jo tu vienkārši NEVARI apstāties). Pavisam negaidīti pagājušajā ziemā es atradu tādu sievieti - manu kolēģi. Mēs runājām par dziju, par adīšanu un, protams, par Pāces fabriku. Izrādās, ka viņa arī jau sen grib tur aizbraukt. Tā nu mēs pavasarī jau laicīgi sarunājām fabrikā konkrētu dienu maija otrajā pusē, kad mēs dosimies turp.

Uz to brīdi man no Pāces dzijas mājās vairs daudz nekā nebija. Bija pāris fices no pirmā brauciena uz fabriku.

Un vīra Ziemassvētku dāvana.

Norunātajā dienā ar kolēģi devāmies uz Pāci. Mūs izvadāja pa fabriku laipna kundze, kura pastāstīja un parādīja, kā tas viss darbojas. Mašīnas bija izslēgtas, jo tā bija brīvdiena. Gājiens noslēdzās dzijas noliktavā, kur mēs zaudējām prātu. :D Vienīgais, kas mani atturēja piebāzt pilnu mašīnu ar dziju, bija skaidras naudas daudzums, kas bija paņemts līdzi. :D Kolēģei bija tāpat.

Es jau vairākus gadus ļoti gribu segu varavīksnes krāsās. Man nav tai ne konkrēta pielietojuma mērķa, ne arī tādas īstas vajadzības, bet es to segu gribu tik un tā. Tā nu es nopirku 11 krāsās dziju segai. Attēlā ir 15 toņi. Jūlija sākumā es braucu uz to pusi. Iebraucu Dundagā, lai paskatītos, ko viņi pārdod veikaliņā, kas atrodas pretī Dundagas krokodilam. Sagadījās tā, ka tajā brīdī, kad es devos uz veikalu no vienas puses, no otras puses nāca kāda kundze, kura slēdza vaļā veikalu. Izrādās, ka veikals todien nestrādāja, bet pēc kādu ekskursantu vēlmes viņa savā atvaļinājuma laikā nāca uz veikalu. Ja reiz man tā paveicās, ka es trāpījos pareizā vietā un pareizā laikā, tad es nopirku vēl 4 fices segai. :)

Fabrikā vēl es nopirku šo nekrāsoto pelēko dziju. Melno es nopirku Zāļu tirdziņā Vecrīgā. Melnā ir aitas vilna ar alpaku.

Arvienvārdsakot - mana guļamistaba joprojām nedaudz smird pēc aitas. Jo es dziju glabāju pie gultas. Nē, man nav bail, ka to nozags. :D Vienkārši pagaidām citur nav kur nolikt. Bet vīrs neko nav teicis. Vai nu viņš nejūt, vai arī ir samierinājies, :) Viņš joprojām gaida džemperi, kuru es sāku adīt Ziemassvētkos. :) Daudz vairs nav atlicis...

Saulainu nedēļu! :)

Svinīgi apņemos.....

Visu pagājušo gadu, ja es atradu brīvu brīdi rokdarbiem, tad nevarēju izlemt, kuru no iesāktajiem darbiņiem ņemt. Man tādi ir vairāki. Apbrīnoju tās, kurām šādi nekad negadās. :)


Zeķes man. Es zeķes (gandrīz!) vienmēr adu vienādi. Pirmo 3 un 4 - gatavs!, bet otru - reizēm mēnešiem, reizēm - kā šoreiz - gadiem ilgi. Jo pirmo zeķi es noadīju 2012.g., bet otro - jūs pašas redzat...

Šis projekts saucas ''kad gribu nomierināties''. Iesāku kādā vakarā, kad biju sakreņķējusies. Tjipa veste, bet īstenībā nezinu kas. Man ir vairāki kamolīši palikuši no Pāces vilnas, kur baltā krāsa kopā ar pelēku un zilganpelēku. Varbūt tomēr kaut kas sanāks?.....

Man ir violetais sapnis. Šī krāsa dzīvē izskatās daudz labāk. Dziju es nopirku nezinu kur un nezinu kad. Tas bija sen. Šis ir jau kāds 5-tais mēģinājums no tās kaut ko uzadīt. Šis būs džemperis. NOTEIKTI būs. Jo tik tālu es nevienā mēģinājumā ar šo dziju netiku ne reizi.

Košais projekts. Ir apmēram gadu vecs, ik pabrīdim es ar to darbojos. Vispirms es to iesāku, tikai pēc tam izdomāju, kā es gribu, lai tas izskatās. Taču ārdīt bija žēl, un ideālas lietas man nepatīk anyway. Tā ka tas ir sīkums, kas manu sajūsmu par šo nespēj izbojāt. :) Būs varavīksne :)

Šis ir pēdējais - svaigi iesākts. Ja precīzi, tad apmēram nedēļu pirms Ziemassvētkiem. Jau šobrīd šo var izmantot kā šalli. Iespējams, pie tā arī palikšu.

Mans pats senākais projekts, laikam no kāda 2010.g. Bez komentāriem.

Svinīgi apņemos neuzņemties jaunus rokdarbus, kamēr šie nebūs pabeigti vai izārdīti. :)

Kādai meitenītei :)

Tā bija mana vienīgā adītā Ziemassvētku dāvana. Adīta ar prieku :)

100% bērnu akrils.



Par lelli būs atsevišķs stāsts, kad man pāries slinkums :)

************************************

Mini ''musturdeķis''

Kad es pirms deviņiem gadem gaidīju savu pirmdzimto, es gribēju viņam kaut ko uzadīt, taču nesanāca. Kad pēc diviem gadiem es gaidīju otru mazuli, es nolēmu, ka šoreiz gan es adīšu :) Es uzadīju bikses, džemperīti, jaciņu, cepurīti un zeķītes. Bildes man nav saglabājušās. Kad manam bērnam tās vairāk nederēja, es atdevu tās kādai mammai, kurai vajadzēja drēbītes :)

Toreiz tapa arī sedziņa. To es gribēju darināt no vairākiem kvadrātiem. Sākotnēji doma bija tamborēt lielāku, bet nepaspēju :) Toreiz man nebija ne interneta, ne arī es zināju vārdu ''musturdeķis''. Un tomēr manam bērnam tāds bija, kaut arī mini variants :)