svētdiena, 2016. gada 7. augusts

Pāces vilnas fabrikas dzija

Es nevaru pateikt kāpēc, bet Pāces dzija ar katru gadu man patīk aizvien vairāk un vairāk. Turklāt nav tā, ka es adu un adu, un tāpēc ir tādas simpātijas. No Pāces dzijas man pabeigti ir 2 darbi un divi ir procesā. Man patīk arī tas, kā Pāces vilnas fabrikas saimnieki strādā. Laikam nemāku īsti noformulēt, bet fakts, ka Latvijā ir latvieši, kuri strādā Latvijai ar latviešu produktiem, liek manai sirdij iesilt. Pāces fabrikā biju laikam 2012.g rudenī kopā ar vīru. Un biju šogad, par ko arī stāsts. :)

Līdz šim savu radu un draugu pulkā es nebiju atradusi nevienu, kurai adīšana patiktu ĻOTI. Nu tik ļoti, ka gribētos pirkt dzijas nenoskārstai (un arī konkrētai) vajadzībai vai arī adīt visu nakti (dažreiz, jo tu vienkārši NEVARI apstāties). Pavisam negaidīti pagājušajā ziemā es atradu tādu sievieti - manu kolēģi. Mēs runājām par dziju, par adīšanu un, protams, par Pāces fabriku. Izrādās, ka viņa arī jau sen grib tur aizbraukt. Tā nu mēs pavasarī jau laicīgi sarunājām fabrikā konkrētu dienu maija otrajā pusē, kad mēs dosimies turp.

Uz to brīdi man no Pāces dzijas mājās vairs daudz nekā nebija. Bija pāris fices no pirmā brauciena uz fabriku.



Un vīra Ziemassvētku dāvana.


Norunātajā dienā ar kolēģi devāmies uz Pāci. Mūs izvadāja pa fabriku laipna kundze, kura pastāstīja un parādīja, kā tas viss darbojas. Mašīnas bija izslēgtas, jo tā bija brīvdiena. Gājiens noslēdzās dzijas noliktavā, kur mēs zaudējām prātu. :D Vienīgais, kas mani atturēja piebāzt pilnu mašīnu ar dziju, bija skaidras naudas daudzums, kas bija paņemts līdzi. :D Kolēģei bija tāpat.

Es jau vairākus gadus ļoti gribu segu varavīksnes krāsās. Man nav tai ne konkrēta pielietojuma mērķa, ne arī tādas īstas vajadzības, bet es to segu gribu tik un tā. Tā nu es nopirku 11 krāsās dziju segai. Attēlā ir 15 toņi. Jūlija sākumā es braucu uz to pusi. Iebraucu Dundagā, lai paskatītos, ko viņi pārdod veikaliņā, kas atrodas pretī Dundagas krokodilam. Sagadījās tā, ka tajā brīdī, kad es devos uz veikalu no vienas puses, no otras puses nāca kāda kundze, kura slēdza vaļā veikalu. Izrādās, ka veikals todien nestrādāja, bet pēc kādu ekskursantu vēlmes viņa savā atvaļinājuma laikā nāca uz veikalu. Ja reiz man tā paveicās, ka es trāpījos pareizā vietā un pareizā laikā, tad es nopirku vēl 4 fices segai. :)



Fabrikā vēl es nopirku šo nekrāsoto pelēko dziju. Melno es nopirku Zāļu tirdziņā Vecrīgā. Melnā ir aitas vilna ar alpaku.



Arvienvārdsakot - mana guļamistaba joprojām nedaudz smird pēc aitas. Jo es dziju glabāju pie gultas. Nē, man nav bail, ka to nozags. :D Vienkārši pagaidām citur nav kur nolikt. Bet vīrs neko nav teicis. Vai nu viņš nejūt, vai arī ir samierinājies, :) Viņš joprojām gaida džemperi, kuru es sāku adīt Ziemassvētkos. :) Daudz vairs nav atlicis...


Saulainu nedēļu! :)

1 komentārs:

  1. aaa... cik kārdinošs ieraksts.... Man arī dzija stāv guļamistabā un kastēs.. un man tas beidzot apnika, jo tie nav nekādi dārgumi, bet visādi akrili, plus mīnus, kā arī visādi štrunti :)) Tad nu es vienkārši ņemu un likvidēju tās kastes, vienkārši tamborēju ārā parastā segā.. bez jēgas, un nozīmes, vienkārši tās dzijas likvidēšānas nolūkos. Līdz kādai trešdaļai esmu tikusi... kurto smagumu likšu- nezinu, nu kaut vai satīties skatoties tv vai vakaros tēju dzerot.. centīšos kaut kad ierakstīt blogā ziņu...

    AtbildētDzēst