Kad pavasaris atnācis...

... cilvēki paliek dulli. Parasti katrs savā veidā. Man, piemēram, piemeties ''dārznieka gars,'' jo kā savādāk var nosaukt vēlēšanas visur sasēt vai sastādīt puķes un iekopt mazu dārziņu! :D Tiem, kam šķiet, ka tas nekas sevišķs nav, es paskaidrošu. Man ir bijis pašai savs dārziņš tikai vienu vasaru. Tas bija apmēram 2x2 metri liels. Ravēšana nekad nav bijusi mana mīļākā nodarbošanās. Protams, ja neviens nespieda to darīt, dažreiz man ravēt patika, bet.... pārāk bieži jau tas negadījās.... Tā ka lielākoties ravēju piespiedu brīvprātīgi bez īpaša prieka, jo dārzs mums bija, un ravēt vajadzēja... Tad nu varat izdarīt secinājumus, kāpēc man tas minidārziņš bija tik vienu gadu.... :D

Pie kā es paliku? .... Tātad es esmu iepirkusi puķu sēklas. Daudz. Un arī dārzeņu sēklas, bet tās mazāk, jo garšaugu dobe būs vīram. Viņš arī ir iepircies. Tā kā viņam izdodas viss, ko viņš ir iecerējis, tad es jau tagad zinu, ka viņa dobē viss augs griezdamies. Cerams, ka manas puķes arī augs... :) Daļai puķu nosaukumi bija man nedzirdēti, piemēram, kobeja. Esmu sasējusi sēklas un nolikusi siltumnīcā, gandrīz viss jau ir uzdīdzis. Kobejas paciņā bija vien trīs sēklas, no kurām nav uzdīgusi neviena, vismaz pagaidām. Bērniem arī ir savas puķes iesētas. Par to viņiem prieks. :)

Līdz ar visādiem dārza un visādiem citiem darbiem, novārtā palikušas dzijas un adatas. Igauņu varavīksne gaida mani, bet tur laikam nāksies arī ārdīt.... Eh, kā gan bez ārdīšanas... Lainei apsolīju bomzīšcimdiņus, tie arī gaida savu kārtu... :) Un vēl ir lietas, ko es gribu noadīt, es tikai nezinu, kur lai ņemt tam visam laiku???

*************************************

Re, kas te izaudzis!

Marta beigās jaunākais bērns atrada kastani ar asniņu. Pēc pāris dienām asns vēl nebija nolauzts, tāpēc iestādījām. Ir pagājušas 3 nedēļas. Lūk, rezultāts! :)

Dzija :)

Vakar atkal braucām uz Šauļiem pirkt sieriņus. :) Precīzāk - uz Akropoles Maximu :) Bet ne par to ir stāsts. Atpakaļceļā iegājām paskatīties, kas ir Ermitāža lietuviešu gaumē. Pirmā doma ar vīru abiem bija vienāda - tas taču ir kā mūsu Depo! Štrunts par visiem celtniecības materiāliem - tur bija dzija! Un tur bija 100% akrils vairākās krāsās un lielās ficēs. Vienu man vīrs nopirka. :) Lūk, kā tā izskatās :) Un tā salīdzinot ar 100 g fici. :)

Cimdi meitai

Šodien uztapināju apsolītos cimdus meitai. Kā jau bija lūgts - dzelteni ar sarkanām puķītēm. Viņa bija ļoti priecīga. Tik priecīga, ka pat pa nakti gribēja ar tiem gulēt :)

Kā es adīju ''bomžu'' cimdiņus....

Klīstot pa internetu, es sapratu, ka man VAJAG cimdiņus. Nu tādus, ko dēvē arī par bomžu cimdiņiem. Pēdējo punktu šai vēlmei pielika TV (pilnīgi nejauši, garāmejot) ieraudzītie tādi cimdiņi kādai šova dalībniecei.
Pirmdien es pie adatām netiku, jo vēl nebija beidzies skolas ( un tātad - arī mans) brīvlaiks. Ārā bija tik brīnišķīgs laiks un daudz darba. :) Otrdien sākās skola. Vēlme pēc cimdiem bija milzīga. Vakarā atbraucu mājās, uzvārīju ēst, visus pabaroju, vizuāli nokopu virtuvi, bērni devās uz savu istabu, vīrs viesistabā, savukārt es metos pēc dzijas un adatām. Meklējot vajadzīgā izmēra adatas iedomājos, ka laikam spētu saprast narkomānus, kad tie dabū devu, jo man arī iestājās eiforija, kad es beidzot adīju! :D
Adīju un adīju. Stingri nolēmu, ka bez cimdiņiem rīt nevaru iziet no mājas. Kad pabeidzu pirmo, noliku gulēt bērnus. Aizgāju pie TV, turpināju adīt. Vīrs aizgāja pie datora, jo saprata, ka es šodien... hmmm.... laikam neesmu īsti .... nu, tās, kas ada, mani sapratīs :D Tā nu es pabeidzu otru un noadīju abiem īkšķīšus. Notamborēt puķītes vairs nebija laika. Pulkstenis rādīja pusviens naktī un es devos gulēt.

No rīta, kad bērni bija skolā un dārziņā, es sāku tamborēt. Pirmās puķītes manā mūžā. Bez shēmas, bez apraksta. Nav brīnums, ka abas nesanāca īsti vienāda lieluma. Piestipināju puķītes pie cimdiem un visiem varen izlielījos. :D Biju varen priecīga :)

Te sākas otrā daļa. Kad nu es viņus tā panēsāju trešdien, sapratu, ka cimdiņi man ir noadījušies drusku par lielu. Ka vajadzēja valnīti. Ka adīšanas procesu vajadzēja drusku vairāk apdomāt, pirms adīt. Un vēl - cimdiņi tā īsti nevienam nepatika, kas mazināja arī manu prieku par tiem pie visa jau tā klāt esošā. Un kad es tos gribēju iemūžināt, man tas neizdevās, jo fotografēju istabas apgaismojumā, un tā sarkanā krāsa..... Ir jau arī pārāk tuvu, bet man nebija ne fotogrāfa, ne modeļa. Vienīgais cilvēks, kam mani cimdiņi patiešām patika, bija mana meita. Viņa sev pasūtīja dzeltenus ar sarkanu puķīti. :D

Te nu ir viena bilde, kas ir sanākusi vislabāk. Adīju no 100% akrila ar 4. nr adatām. Nākošos adīšu pavisam savādāk. Vairāk apdomāšu, kas un kā, un ņemšu vērā savas kļūdas. Ja vien vispār vairs sev tādus citus gribēšu....

P.S. 10.04.2010.
Atradu fotogrāfu. :)
















Tagad var redzēt abus cimdus :D